Mūsdienu termosa kolbu 1892. gadā izgudroja skotu zinātnieks sers Džeimss Devars.
Tajā laikā viņš veica pētījumus par sašķidrināšanas gāzēm. Lai sašķidrinātu gāzes zemā temperatūrā, vispirms bija nepieciešams konteiners, kas varētu izolēt gāzi no ārējās temperatūras. Viņš uzdeva stikla ražotājam Burgam izpūst -izpūst stikla trauku ar dubultsienu-, pārklājot abu slāņu iekšējās sienas ar dzīvsudrabu un pēc tam izvadot gaisu starp slāņiem, lai izveidotu vakuumu. Šī vakuuma kolba, ko sauc arī par "Dewar kolbu", var uzturēt šķidruma temperatūru iekšpusē noteiktu laiku neatkarīgi no tā, vai tas ir auksts vai karsts. Tā kā termosa kolbas galvenokārt izmanto mājās, lai uzturētu karsto ūdeni siltu, tās sauc arī par karstā ūdens pudelēm.
Termosa struktūra nav sarežģīta. Tas sastāv no dubultsienu stikla starplikas ar vakuumu starp diviem slāņiem, un oderējums ir pārklāts ar sudrabu vai alumīniju. Vakuums novērš siltuma konvekciju, un, tā kā stikls pats par sevi ir slikts siltuma vadītājs, sudraba pārklājums atstaro siltumu, kas izstarots no konteinera iekšpuses atpakaļ tvertnē. Siltuma pārnese galvenokārt notiek, izmantojot trīs metodes,{4}}vadīšanu, konvekciju un starojumu. Ja telpa starp abām konteinera sienām ir vakuums, gaisa molekulu trūkums dabiski bloķē siltuma vadīšanu un konvekciju. Atstarojoša slāņa pievienošana iekšējai sienai vēl vairāk samazina siltuma starojumu, kā rezultātā tiek iegūts ļoti efektīvs un lēts izolēts konteiners. Un otrādi, ja pudelē ir auksts šķidrums, tas novērš ārēja siltuma izstarošanos iekšpusē. Izolētas pudeles aizbāznis parasti ir izgatavots no korķa vai plastmasas, un neviens no tiem nav labs siltuma vadītājs.
